29.10.2024.
Gustavs Neimanis ar dzīvesbiedri Olgu Neimani-Zālīti, bijušo dziedātāju, pēc dzīves un darba jubilejas vakara. 20.05.1958. KNM 23088
Par Latvijas Operas teātra vadošo basu partiju izpildītāju un spilgtu raksturlomu meistaru kādā recenzijā ir teikts: „Glaimīgo Poloniju „Hamletā” kā dzīvu, tā mirušu raksturīgi tēloja Gustavs Neimanis.”
Operdziedātājs Gustavs Neimanis dzimis 1894. gada 6. martā Ventspils apriņķa Ēdoles pagasta (tag. Kuldīgas novads) Mātru pusmuižas ķieģeļu ceplī. Ķieģeļu cepli bija cēlis Gustava vectēvs Toms uz Ēdoles barona ierādīta zemes gabala. Kā atceras dziedātājs, ceplī ražotie ķieģeļi bija izmantoti Kuldīgas tilta celtniecībā. Vectēva darbu turpināja dēls Johans Fridrihs Otto, kuru biežāk sauca par Fridrihu vai Frici. Viņš bija apguvis galdnieka kokgriezēja amatu, kā zellis darbojās krēslinieku cunftē Jelgavā. Vēl jaunībā paspēja pastrādāt dažādus gadījuma darbus Rīgā, bet bija jāatgriežas Ēdolē un jāpārņem darbu vadība ceplī. Gustava tēvam bija muzikālas dotības – spēlēja vijoli, dziedāja vietējā skolotāja Kreima izveidotajā vīru dubultkvartetā un pagasta korī. Pēc laulībām ar Ēdoles muižas amatnieka meitu Elīzi Sedliņu un pirmdzimtā dēla Gustava nākšanas pasaulē Fridriha kultūras dzīves aktivitātes mazinājās. Mazā Gustava ikdiena pagāja ķieģeļu ceplī, vērojot darbus un darbiniekus tajā, palīdzot vectēvam kopt bites. Dažādas “puiku lietas” notika kopā ar kaimiņu māju zēniem – loku un bultu gatavošana, šaušana mērķī, peldēšanās, makšķerēšana līkumotās Vankas krastos ar pašu gatavotām makšķerēm. Par dabas lomu operdziedātājs raksta savās atmiņās – “cepļa apkārtnē jaunais cilvēks varēja sevī uzņemt tik daudz skaistuma, ka viņā uz visu mūžu iesēdās tuvība ar dabu, ar laukiem, mežiem un ūdeņiem”. Gustava vērotāja un novērotāja talants atklājās stāstos par garo un sarežģīto darba gaitu ķieģeļu ceplī, par Jāņu svinēšanu, par redzēto ceļā, kopā ar vectēvu apciemojot attālus radus. Pēc viņa atmiņu pieraksta, kā vectēvs gatavoja alu, varētu uzreiz ķerties pie alus darīšanas! Jau bērnībā Gustavam radās nākotnes fantāzijas: darināt spēcīgu basu, vilkt zivis kā siekstas un kļūt par drosmīgu mednieku. Pirmās divas piepildījās!
Ēdoles jauktais koris. Otrajā rindā 3. no labās Gustava Neimaņa tēvs Fridrihs. Diriģents skolotājs Kreims. 19.08.1890.
Fotogrāfs A. Brenners. KNM 2032
Skolas gaitas Gustavs uzsāka 1902. gadā Ēdoles pagastskolā. Mājās jau bija pamatīgi apguvis lasītprasmi un rakstīšanu. Starp skolotājiem dziedātājam vislabāk atmiņā palika Jānis Goba, kurš bija aktīvs Ēdoles vēstures un kultūras liecību krājējs, izglītojis vairākas ēdolnieku paaudzes. Lai katru dienu nebūtu jāmēro apt. 5 km garais ceļš, skolas laikā zēns dzīvoja pie krustvecākiem – mātes māsas ģimenes, muižas brūzī. Krusttēvs bija visā apkārtnē izslavēts galdnieks – akas pumpju meistars. Pēc mācību stundām brīvos brīžus Gustavs pavadīja kopā ar muižas ļaužu zēniem. Tika iepazīta muižas dzīve, bieži redzēti “kungi”, būts kopā ar jauniņo sulaini Kārli. Ēdoles pils telpas arī nācās redzēt, kad pēc pils degšanas 1905. gadā tēvs gatavoja ēdamistabas panelējumu un mēbeles. Pēc pagasta skolas beigšanas 1908. gadā Gustavs turpināja mācības divgadīgajā Kuldīgas tirdzniecības skolā. Arī izglītības turpinājums un pirmās darba gaitas bija saistītas ar komerciju, un tās aizveda uz Maskavu.
Maskavā Gustavs Neimanis mācījās komercskolā. Brīvajos brīžos baudīja lielpilsētas kultūras dzīvi – apmeklēja koncertus, teātra un operas izrādes. Lai īstenotu vienu no savām bērnības fantāzijām – dziedāšanas māku attīstību, viņš iestājās Maskavas Latviešu biedrības korī, kuru vadīja diriģents Jēkabs Rempēters. Diriģents pamanīja jaunā dziedātāja talantu un noorganizēja individuālas mācības pie Maskavas filharmonijas pasniedzējiem. Pāris gadus tā bija liela slodze – apvienot mācības komercskolā, darbu un mūzikas nodarbības.
1913. gadā Gustavs Neimanis pārcēlās uz dzīvi Jekaterinburgā, kur ieguva labi atalgotu darbu kādā amerikāņu komercfirmā. Arī jaunajā dzīves un darba vietā viņš atrada laiku mūzikas nodarbībām – mācībām Jekaterinburgas Ķeizariskajā mūzikas skolā un uzstāšanos ar nelielām operu partijām. Interesanti, ka pirmā basa partiju dziedātāja profesionālā uzstāšanās bija ar tenora repertuāra lomu Ž. Bizē operas “Karmena” iestudējumā Jekaterinburgas operas teātrī. Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā 1917. gada rudenī Gustavs Neimanis beidza darbu komercfirmā un turpināja darboties tikai kā operas solists Novosibirskas operā. Tur viņa pirmās lomas bija kņazs Gremins P. Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins” un Maļuta Skuratovs N. Rimska-Korsakova “Cara līgava”. Atbilstoši jaunās padomju varas nostādnēm, māksliniekam nācās veikt dažādus sabiedriskos darbus – būt mākslas darbinieku arodbiedrības biedram un pārtikas kartīšu pārzinim. Vēl viena padomju kultūras iezīme bija aģitbrigāžu darbība, kurās iesaistīja arī operas māksliniekus. Viņi apbraukāja Novosibirskas tuvāku un tālāku apkārtni Obas upes tuvumā. Gustavs Neimanis šos braucienus atceras ar divējādām jūtām – smagi ceļa apstākļi un nedrošība, bet skaista daba, atsaucīga publika un bagātīgi cienasti.
1921. gada rudenī sākās Gustava Neimaņa mājupceļš uz Latviju kopā ar vēl kādiem desmit latviešiem. Ceļā pagāja vairāki mēneši un daļa no līdzi paņemtās iedzīves tika iemainīta pret pārtiku – dziedātājs “noēda” fotoaparātu un sešus metrus zaldātu šineļa drēbes.
Gustavs Neimanis priestera Nilakanta lomā L. Delība operā „Lakmē”. 1925. gads. KNM 23072
Viens no pirmajiem apmeklējumiem Rīgā bija pie Latvijas Nacionālās operas direktora un diriģenta Teodora Reitera, kurš, pēc sarunas par dziedātāja pieredzēto un nākotnes nodomiem, uzdeva sagatavot uz noklausīšanos Krīvu Krīva lomu no A. Kalniņa operas “Baņuta”. Pēc noklausīšanās tika apsolīts angažēt Gustavu Neimani Latvijas Nacionālās operā, bet vispirms bija jādodas uz mājām Ēdolē atgūt spēkus. Tur, tēva mājās, dziedātāju apciemoja tikko 1922. gadā izveidotās Liepājas operas diriģents Arvīds Pārups un aicināja uz Liepāju. Pārdomas nebija garas un aicinājums tika pieņemts, jo Gustavs Neimanis apzinājās, ka Operā Rīgā viņš būs viens no vairākiem basistiem, bet Liepājā visas basa lomas būs viņa. Tika parakstīts līgums ar Liepājas operu uz vienu gadu ar mēneša algu 140,00 Ls. Turpmāk līgumi tika pagarināti. Pirmie iestudējumi, kuros Liepājas operā piedalījās Gustavs Neimanis bija Guno “Fausts” un Dž. Verdi “Traviata”. Tiem sekoja jau zināmā loma – kņazs Gremins P. Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins”, par kuru kritiķiem bija pozitīvas atsauksmes. Liepājas operā pirmo reizi tapa viena no spožākajām operdziedātāja lomām dons Bazilio Dž. Rosīni “Seviljas bārddzinis”, kuru mākslinieks vēlāk dziedāja arī uz LPSR Valsts Akadēmiskā Operas un baleta teātra skatuves. Īpašu publikas un kritikas atzinību izpelnījās kardināla loma 1924. gada sākumā iestudētajā Halevī operā “Žīdiete” – “Gustavu Neimani, ar viņa skanīgo balsi, mēs pazīstam kā vienu no mūsu operas visspējīgākiem spēkiem. Smagā, daudz no dziedoņa prasošā kardināla de Brogni loma pārdomāta un izcelta”. Ar šo izrādi Liepājas opera viesojās Latvijas Nacionālajā operā Rīgā. Pēc viesizrādes Gustavs Neimanis saņēma uzaicinājumu pāriet darbā uz Rīgu. Liepājas opera regulāri savus iestudējumus rādīja skatītājiem Kurzemes pilsētās – Grobiņā, Aizputē, Priekulē un Kuldīgā. Bet lielās viesizrādes bija Jelgavā un Daugavpilī. Liepājas operā pavadītos gadus Gustavs Neimanis atcerējās kā draudzīgākos un savstarpēji labvēlīgākos skatuves gadus, kad nebija nekādu strīdu par lomām, jo katrs dabūja dziedāt to, ko viņš vēlējās, kas viņam piemērots, un visi mākslinieki bija aptuveni viena vecuma. Trīs gadu laikā tika iestudētas un nodziedātas ap astoņpadsmit lomu.
1925.-1926. gada sezonu Gustavs Neimanis uzsāka Latvijas Nacionālajā operā kā viens no trim basa partiju izpildītājiem. Lai labāk sagatavotos darbam valsts vadošajā operā, viņš devās mācīties uz Milānu pie profesora Grani. Darbs Latvijas Nacionālajā operā bija saspringtāks un smagāks, nekā Liepājā. Bija sezonas, kad tika nodziedātas ap 180 izrādēm. Apjomīgākās lomas bija cars Dodons N. Rimska-Korsakova operā “Zelta gailītis” un karaļi R. Vāgnera operās “Tanheizers” un “Leongrīns”. Bet dziedātājam bija plašākas iespējas stažēties Eiropas operās un pie slaveniem operdziedātājiem. Izcils notikums Gustava Neimaņa jaunradē bija brauciens kopā ar operas kori un solistiem uz Berlīnes operas “Šaļapina sezonu” 1928. gadā. Tur viņš piedalījās izrādēs “Boriss Godunovs”, “Dons Kihots” un “Fausts”. Paralēli operas izrāžu sagatavošanai un izrādēm, dziedātājs gatavoja nelielas koncertprogrammas kopā ar filharmonijas māksliniekiem – pianistiem, vijolniekiem un solistiem. Ar tām kuplināja pasākumus gan Rīgā, gan dažādās vietās Latvijā, kā arī koncertus atskaņoja Latvijas Radio. Šī mākslinieciskā darbība Gustavu Neimani saveda kopā ar nākamo dzīvesbiedri komponista Jāņa Zālīša māsu dziedātāju Olgu Zālīti.
Gustavs Neimanis dona Bazilio lomā Dž. Rosīni operā „Seviljas bārddzinis”. 1947. gads. KNM Fs Plg. 825
Vasaras atvaļinājuma laiku dziedātājs bieži pavadīja Ēdolē vecāku mājās, gan ciemojās pie krusttēva muižā, gan pie mātes radinieka Ēdoles dzirnavās. Jau bērnībā iegūtais makšķerēšanas azarts pavadīja viņu visu mūžu, pat gadiem ejot aizraušanās kļuva arvien spēcīgāka. Tika izstaigāti Vankas līkumi un iegūti bagātīgi foreļu lomi, gan makšķerēts daudzo Ēdoles ezeriņu rāmajos ūdeņos. Dažas vasaras dziedātājam līdzi vasaras atpūtā uz Ēdoli devās viņa draugs rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, kurš bija izdaudzināts par īpaši kaislīgu makšķerēšanas meistaru. Atpūtas laikā mākslinieks neatteica uzaicinājumiem piedalīties arī vietējos kultūras pasākumos. 1936. gada jūlijā viņš ar savu uzstāšanos kuplināja Ēdoles mācītāja A. Ozoliņa amatā ievešanas svētkus.
Otrā pasaules kara laikā Operas teātris turpināja darbu, Gustavs Neimanis turpināja priecēt klausītājus ar savu basu un izteiksmīgo tēlojumu. 1944. gada rudenī, padomju karaspēkam tuvojoties Rīgai, vairākums Latvijas Nacionālās operas mākslinieku, arī Gustavs Neimanis, devās uz Kurzemi, un patvērumu ieguva Ventspilī. Tur turpinājās koncertu darbība. Dziedātāji uzstājās Ventspils kinoteātra zālē, Sv. Nikolaja ev. lut. baznīcā, kā arī apriņķa pagastos – Ēdolē, Alsungā, Īvandē.
Gustavs Neimanis Cunigas lomā Ž. Bizē operā „Karmena”. 1950. gadu pirmā puse. KNM 23095
Pēc kara beigām Gustavs Neimanis atgriezās Rīgā un atkal pievienojās Operas teātra, tobrīd LPSR Valsts Akadēmiskā Operas un baleta teātra, trupai. Turpināja dziedāt lomas, kuras bija iestudētas jau pirmskara periodā, kā arī jaunas. Paralēli operu iestudējumiem mākslinieki bija spiesti piedalīties dažādās koncertprogrammās – aģitbrigādēs, īpaši pirmajos pēckara gados. Par augstvērtīgu māksliniecisko sniegumu un nopelniem operas mākslas attīstīšanā Gustavam Neimanim 1958. gadā tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums. Šajā gadā mākslinieks atskatījās uz 40 skatuves gaitu gadiem – 150 lomas 86 operās. Jubilejas reizē tika saņemti atzinīgi vārdi no kolēģiem un talanta cienītājiem – laipns, draudzīgs, mierīgs, atsaucīgs, ar labu humora izjūtu, izcils raksturlomu tēlotājs un grima meistars. Par veiksmīgākajām un savām mīļākajām lomām dziedātājs bija atzinis Valgudi A. Kalniņa „Baņuta”, Varlamu M. Musorgska „Boriss Godunovs”, kņazu Greminu P. Čaikovska „Jevgeņijs Oņegins” un donu Bazilio Dž. Rosīni „Seviljas bārddzinis”. Pēc skatuves gaitu beigām, sasniedzot 65 gadu vecumu, Gustavs Neimanis laiku veltīja savam vaļaspriekam – biškopībai, ģimenes lauku mājās Drabešu pagasta „Piesēnos”. Arī apkopoja dzīvē pieredzēto atmiņu stāstos, kuru pēdējās nodaļas, būdams nedziedināmi slims, diktēja pierakstīšanai dēlam. Gustavs Neimanis devās aizsaulē 1961. gada 20. februārī, apbedīts Rīgas Meža kapos.
Gustavs Neimanis. Attēls uz operdziedātāja 65 gadu dzīves un 40 gadu darba jubilejas ielūguma. 19.05.1958. KNM 23107
Kuldīgas novada muzeja krājumā glabājas operdziedātāja atmiņu pieraksti par bērnību, Ēdoles muižu, dzīvi Krievijā, dziedātāja darbu Liepājas un Rīgas operās, kā arī par makšķerēšanu kopā ar Jāni Jaunsudrabiņu. Liels ir fotogrāfiju klāsts ar atveidoto varoņu portretiem un 65 gadu jubilejas pasākuma skatiem. Balstoties uz krājuma materiāliem un atzīmējot Gustava Neimaņa 95. dzimšanas dienas atceri 1989. gadā, muzejā bija skatāma piemiņas izstāde.
Apraksta autore Ilze Lāce,
Kuldīgas novada muzeja krājuma glabātāja