15.11.2021.
Šajā dienā pirms 102 gadiem sākās latviešu spēku mēģinājums atbrīvot Kuldīgu no bermontiešiem, tādēļ piedāvājam ielūkoties vēsturisko notikumu apskatā, ko sagatavojis muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs.
Bermontiāde sākās 1919. gada 8. oktobrī ar Pāvela Bermonta-Avalova komandētās Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukumu Rīgai. No Bermontiādes sākuma līdz pat tiešam Kuldīgas apdraudējumam pagāja apmēram mēnesis, taču jau 9. oktobrī virs Kuldīgas no lidmašīnas tika izkaisītas lapiņas, kas aicināja iedzīvotājus nepretoties Pāvela Bermonta-Avalova vadītajam karaspēkam.
Oktobra otrajā pusē bermontieši uzsāka aktīvu darbību Kurzemē – 22. oktobrī tika ieņemts Saldus, savukārt 30. oktobrī bermontieši uzbruka Talsiem un Sabilei. Uzbrukumā Sabilei tika nogalināts Sabiles iecirkņa komandants Augusts Burbe-Burbis, kurš 1919. gada martā izveidoja Kuldīgas pilsētas un apriņķa latviešu komandantūru un bija tās pirmais priekšnieks (apglabāts Annas kapos Kuldīgā). Ņemot vērā bermontiešu aktivitātes, 22. oktobrī Kuldīgas apriņķa komandants Eduards Graudiņš, balstoties uz Lejaskurzemē ieviesto karastāvokli, izdeva pavēli, kas visā Kuldīgas apriņķī aizliedza “nakts kustību” no 23.00 līdz 5.00.
Situācijai Kurzemē kļūstot arvien saspringtākai, 2. novembrī 12.00 Kuldīgas apriņķī tika ieviests aplenkuma stāvoklis. Kuldīgas apriņķa komandants E. Graudiņš noteica, ka visiem Kuldīgas pilsētas un apriņķa policistiem, ņemot līdzi ieročus un munīciju, līdz 4. novembrim jāpiesakās Kuldīgas apriņķa komandantūrā; visām privātpersonām, neraugoties uz izsniegtajām atļaujām, līdz 5. novembrim komandantūrā jānodod visi ieroči – gan šaujamieroči, gan aukstie ieroči; sākot ar 3. novembri, no 18.00 līdz 6.00 ārpus dzīvesvietas drīkst atrasties tikai ar komandantūras izsniegtām atļaujām. Noteikumu pārkāpējiem draudēja sods pēc “kara lauku tiesas likumiem”.
5. novembrī tika pieņemts lēmums evakuēt Kuldīgas apriņķa komandantūru uz Ventspili, kaut arī vēl pat 10. novembrī tika ziņots, ka Kuldīgas tuvumā bermontieši nav manīti. Komandantūra Ventspilī nonāca 6. novembrī 18.00. 14. novembrī kapteinim Nikolajam Dūzem, kurš šajā laikā darbojās Ventspilī un tās apkārtnē, tika ziņots, ka Kuldīgas un Talsu apriņķos atrodas tikai apmēram 300–600 bermontiešu. Tajā pat laikā tika noskaidrots, ka Kuldīgā atrodas aptuveni 70 vācu karavīru ar diviem ložmetējiem. Šajā dienā virsleitnanta Kārļa Kripēna [arī Krīpena] komandētā rota, kas sastāvēja no diviem virsniekiem, viena kara ierēdņa un 150 kareivjiem no Kuldīgas apriņķa komandantūras un Ezeres iecirkņa komandantūras, atstāja Ventspili, lai dotos uz Kuldīgu.
15. novembrī K. Kripēna rota kopā ar kapteiņa Nikolaja Dūzes spēkiem uzbruka Kuldīgai, lai to atbrīvotu no ienaidnieka spēkiem. Uzbrukumā devās divas rotas virsleitnanta Bruno Pavasara vadībā – kopā 250 durkļi un septiņi ložmetēji. Pilsētu izdevās ieņemt jau pirmajā dienā, bet granātu un artilērijas trūkuma dēļ to neizdevās pilnībā atbrīvot no pretinieka karavīriem, jo bermontieši bija nocietinājušies vairākās mūra ēkās – Baltijas skolotāju semināra ēkā, Kuldīgas cietuma ēkā un pasta ēkā. Ap 16.00 latviešu spēki bija spiesti pilsētu atstāt, jo bermontiešiem tuvojās papildspēki. Šajā uzbrukumā no K. Kripēna komandētās rotas tika ievainots seržants Stikats [iespējams domāts Vilhelms [arī Vilis] Stinkats] un Pērkons, kā arī kaprālis Indriķis Jankovskis.
N. Dūze 1920. gada 24. februārī sastādītajā kaujas darbību aprakstā pret bermontiešiem norādījis, ka 1919. gada 16. novembrī agri no rīta saņēmis pavēli ar partizānu rotu atgriezties Ventspilī. Ģenerālis Mārtiņš Peniķis darbā “Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture” norādījis, ka, uzzinot par bermontiešu papildspēku tuvošanos Kuldīgai, virsleitnants B. Pavasars pārtraucis uzbrukumu un vakarpusē atkāpies uz Zlēkām. Tur kapteinis N. Dūze esot saņēmis rīkojumu nekavējoties uz Liepāju nosūtīt Grobiņas bataljona 1. rotu un partizānu rotu. Ar atlikušajiem spēkiem esot bijis bīstami palikt Zlēkās, tādēļ kapteinis nolēmis ar visu nodaļu atgriezties Ventspilī.
Tomēr virsleitnants K. Kripēns 17. novembra pavēlē norādījis, ka viņa komandētā rota dienu pēc N. Dūzes komandēto spēku atkāpšanās iegājusi Kuldīgā, bet pavēles pielikumā uzskaitīti 28 Kuldīgas brīvprātīgo rotas karavīri, kuri kaujas laikā pazuduši bez vēsts. Savukārt 18. novembra pavēlē norādīts, ka kaujā 16. novembrī krituši trīs karavīri – Kārlis Jeskevičs, Mārtiņš Grinbergs un Jānis Gorbands [saglabāta uzvārdu oriģinālā rakstība]. Vēl divi karavīri šajā dienā ievainoti un nosūtīti uz lazareti – Jānis Salugriezis un Alberts Lavendelis [saglabāta uzvārdu oriģinālā rakstība]. Literatūrā parasti tiek norādīts, ka Kuldīgu izdevies ieņemt bez kaujas tikai 21. novembrī, taču, ņemot vērā K. Kripēna sniegto informāciju un to, kādā stāvoklī šajā laikā atradās Rietumu brīvprātīgo armija (bermontieši bija piedzīvojuši smagu sakāvi gan pie Rīgas, gan Liepājas), iespējams, bermontieši pēc divu dienu kaujām bija nolēmuši Kuldīgu pamest un Kuldīgas brīvprātīgo rotai to izdevies ieņemt jau 17. novembrī.
Fotogrāfijā KNM 2008 redzams pasta-telegrāfa kantoris Kuldīgā Liepājas ielā 1930. gadu sākumā. Ēkas sienā redzami ložu atstātie caurumi.