11.11.2023.
Visvaldis Garokalns (11.11.1933. – 31.12.2005.) ir viens no spilgtākajiem Latvijas akvarelistu pārstāvjiem, kurš reiz jokojis, ka gleznojot akvareli, vajag daudz ūdens un mazliet prāta.
Mākslinieks dzimis Rumbas pagasta „Vecvagaros” kā vienīgais dēls Līzes un Ernesta ģimenē. Vecāki bija jaunsaimnieki no Ēķupes muižas izveidotajā saimniecībā, kas atradās pie lielceļa Kuldīga – Saldus, pavisam netālu no Ventas. Māti V. Garokalns atceras kā prasmīgu un iejūtīgu saimniecības lopiņu kopēju. Viņas sarūpētie piena produkti Kuldīgas tirgū bijuši īpaši pieprasīti. Arī prasmi rīkoties ar naudu mācījusi māte. Viņas atziņa bijusi: „Vislielākā māksla ir rīkoties ar naudu, citam tā ir vienmēr, citam nekad, lai cik arī viņš pelnītu.” Mākslinieks atceras: „Man nekad dzīvē nav bijušas liekas naudas summas, bet nav bijis arī tā, ka nebūtu no kā dzīvot. Domāju, ka tā ir mātes svētība, kas nāk man dzīvē līdzi. Māte arī nekad neaizņēmās naudu vai kādu mantu no kaimiņiem.” Māte esot atgādinājusi: „Tas ir kauns! Nekad neizrādi, ka tev nav. Iztiec ar to, kas tev ir. Vēlāk būsi laimīgāks nekā aizņemoties.” Tēvs, būdams īsts zemkopis, ļoti mīlējis zirgus. Arī kolhoza laikā kopis zirgus fermā, kas ierīkota „Vecvagaru” vāgūzī.
Iztēle mazajam Visvaldim attīstījusies, vērojot dabas pārvērtības Ventmalā, ganot palielo saimniecības ganāmpulku – govis un aitas. Ganu gaitās arī nostiprinājusies patīkamā sajūta, ka ir labi darboties vienam un tajā pašā laikā arī būt kāda procesa vadītājam, organizatoram.
Skolas gaitas V. Garokalns uzsāka astoņu gadu vecumā Veldzes trīsgadīgajā tautskolā, kuru vadīja un par skolotāju strādāja krusttēvs Juris Garokalns. Skola atradās aptuveni 7-8 km attālumā no mājām un ceļš uz to bija jāmēro katru dienu kājām. Tā atkal bija iespēja vērot apkārtni. Tikai pašā ziemas vidū Visvaldis palika uz nedēļu skolas internātā. Ceturtās klases zinības apguva tikai pāris mēnešu garumā, jo bija Otrā pasaules kara pēdējais gads un skola darbojās Rumbas pagasta „Birzniekos”. Nākamie skolas gadi līdz pamatskolas apliecības iegūšanai aizritēja Kuldīgā – Kuldīgas pagasta septiņgadīgajā pamatskolā, kurai vēlāk kādā no skolas jubilejas reizēm mākslinieks dāvināja gleznu „Novakars”. Pamudinājums sākt zīmēt bija iepazīšanās ar izcilā gleznotāja Jaņa Rozentāla biogrāfiju. Arī pirmie zīmējumi tapa ar ogli, tāpat – kā Rozentālam. Zīmēts tika viss, ko redz, – tapa tēva, mātes portreti un pašportrets. Galvenā atzinība no modeļiem: „Pazīt jau var!” Par izvēli „doties pa mākslas ceļu” mākslinieks saka: „Bet tomēr visam pamatā bija skaistā Kurzemes apkārtne, Venta un laikam spēcīgi attīstītā dabas izjūta. Es biju pārmērīgi jūtīgs zēns. Katra dabas norise, katrs putns un dzīvā radība man sagādāja neaprakstāmu prieku un reizē arī bēdas.” Pēc pamatskolas beigšanas V. Garokalns devās uz Rīgu, lai iestātos Rīgas Mākslas vidusskolā. Bet atgriezās Kuldīgā, jo likās ļoti nesimpātiska necilā koka skolas ēka.
1949. gada rudenī V. Garokalns iestājās Kuldīgas Daiļamatniecības vidusskolas Keramikas nodaļā. Par viņa pedagogiem kļuva Jēkabs Bīne, Kārlis Eglītis, Jānis Lauva, Kārlis Lejnieks, Valters Uzticis. Mākslinieks ir īpaši pateicīgs J. Bīnem par viņa zīmēšanas prasmju pilnveidošanu un izkopšanu. Zīmēts tika ne tikai skolā, bet arī pēc mācībām mājās un skolas brīvlaikos. Zīmējumus regulāri izvietoja audzēkņu darbu izstādēs. Mācību gados tika izstaigāti Alekšupītes krasti Kuldīgā, tapa pirmie akvareļi. Keramikas nodarbības nebija īpaši patīkams darba process ar māliem un auksto ūdeni, bet liels prieks bija ieraudzīt gatavos apdedzinātos darbus. 1952. gadā skolu pievienoja Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolai. Tur nokļuva arī V. Garokalns, bet no 4. kursa tika iesaukts obligātajā karadienestā netālu no Maskavas. Dienesta laikā viņam uzticēja dažādus zīmēšanas un noformēšanas darbus vietējā kultūras namā.
Mācību turpināšana Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā nebija tik drīza. Pēc dienesta beigām V. Garokalns dzīvoja tēva mājās un strādāja Kuldīgas Kultūras namā par mākslinieku-noformētāju. Tapa afišas pasākumiem un dekorācijas Kuldīgas Tautas teātra uzvedumiem. Lugā „Nejaušas satikšanās” mākslinieks pat iejutās trīs personāžu lomās.
Pēc diviem Kuldīgā nostrādātiem gadiem V. Garokalns atsāka mācības Liepājā. Bet ne Keramikas nodaļā. Labās zīmētāja prasmes un pieredze noformēšanas darbos deva iespēju turpināt mācības Iekštelpu dekoratīvās noformēšanas nodaļā. Pasniedzēji skolā bija gan bijušie Kuldīgas Daiļamatniecības vidusskolas skolotāji, gan liepājnieki. V. Garokalna atmiņās saglabājušies iespaidi par savdabīgo gleznošanas pasniedzēju Kārli Celmiņu, kuram bijuši interesanti darbi ar jūras skatiem. 1960. gadā, absolvējot Lietišķās mākslas vidusskolu, tapa diplomdarbs „Vēstuļu papīrs un aploksnes ar zīmētiem Liepājas, Aizputes, Kuldīgas skatiem”. Nākamos deviņus gadus V. Garokalns bija zīmēšanas, gleznošanas un kompozīcijas pasniedzējs tajā pašā mācību iestādē. Bijušie skolotāji kļuva par kolēģiem. Draudzīgas attiecības veidojās ar Valteru Uztici un Teodoru Uldriķi. Paralēli darbam skolā mākslinieks noorganizēja un vadīja Liepājas jauno mākslinieku studiju.
Akvarelis „Alekšupīte Kuldīgā”, 1963. gads. KNM 38108
Liepājas mākslinieku ainavu izstādē 1960. gadā V. Garokalns pirmo reizi piedalījās ar savu darbu. „Kuldīga, Alekša upīte”, tā saucās nelielā eļļas glezna. Jau pēc gada mākslinieks izstādei piedāvāja akvareļus un turpināja veidot darbus akvareļa tehnikā. Dzīvojot Liepājā, tapa akvareļi ar jūras ainavām, ar darba momentiem Liepājas ostā un zvejnieku dzīves atainojumu. Saliedēt harmoniskā zīmējumā cilvēku ar ainavu, tādu virzienu mākslā bija aizsācis V. Garokalns. Kāds kritiķis par mākslinieku teicis: „Mākslinieks arvien vairāk savos meklējumos tiecas parādīt, ka vīri un sievas nevis kaut ko dara, bet kā dara, ko domā...” Radošā darbība bija ražena, un 1968. gadā V. Garokalns piedāvāja liepājniekiem savu pirmo personālizstādi ar vairāk nekā 50 darbiem. Šis gads bija nozīmīgs mākslinieka dzīvē ar vēl vienu notikumu, viņš pievienojās Latvijas Mākslinieku Savienības (LMS) saimei. 1960. gadu vidū V. Garokalns uz pāris mēnešiem nokļuva radošā komandējumā Krimas pilsētiņā Gurzufā, kur tapa ap 70 darbu ar jūras un kalnu ainavām. Liepājā sastaptie radošie cilvēki – Ēriks Kūlis, Ēriks Hānbergs, Uldis Briedis – kļuva par viņa draugiem mūža garumā.
Akvarelis „Kuldīgas panorāma”, 1966. gads. KNM 2124
No 1969. gada par V. Garokalna mājām kļuva Jelgava. Viņam uzticēja pilsētas galvenā mākslinieka darba pienākumus. Turklāt mākslinieks iesaistījās LMS Jelgavas organizācijas darbībā. Tika novērtētas viņa organizatora prasmes – un 1978. gadā uzticēts vadīt šo organizāciju. Radošajā darbā parādījās jaunas tēmas. Nozīmīgākā no tām bija latviešu strēlniekiem veltīti darbi. Tie tapa tēva piemiņai, jo tēvs Pirmā pasaules kara laikā bija strēlniekos. Darbu tapšanas laikā V. Garokalns tikās ar vecajiem strēlniekiem, izstaigāja Pirmā pasaules kara cīņu vietas. Jūras ainas papildinājās ar skatiem no Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastes Bigauņciema apkārtnē, kur mākslinieks iegādājās īpašumu. Tapa arī klusās dabas ar ziediem. V. Garokalna darbi bija regulāri redzami izstādēs Jelgavā kopā ar LMS Jelgavas grupas dalībniekiem. Notika personālizstādes Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Kuldīgā, Tukumā. Mākslinieka darbi tika iekļauti Latvijas akvarelistu kopizstādēs un tematiskajās marīnistu izstādēs. Tās bija skatāmas ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā un aiz PSRS robežām. 1990. gados „Apgāds Jāņa sēta” laida klajā apsveikuma kartītes ar mākslinieka akvareļu reprodukcijām.
Dzīvojot Jelgavā, V. Garokalns bija biežs viesis Kuldīgā – gan novadnieku salidojumos, kurus organizēja Kuldīgas muzejs, gan Daiļamatniecības vidusskolas audzēkņu salidojumos. Mākslinieka darbi bija regulāri redzami Kuldīgas muzejā gan personālizstādēs, gan kopizstādēs ar Liepājas māksliniekiem un Kuldīgas novada māksliniekiem. Vērienīgākā personālizstāde notika 1984. gadā, kurā bija skatāmi 50 akvareļi.
Pašlaik Kuldīgas novada muzeja krājumā glabājas 17 V. Garokalna akvareļi, starp tiem ir Kuldīgas skati un jūras ainavas. Mākslinieks dāvājis muzejam arī dokumentus un fotogrāfijas, kuras ataino viņa radošo darbību.
V. Garokalna darbi glabājas arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, LMS kolekcijā, Latvijas Kara muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Liepājas muzejā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un pasaulē.
V. Garokalns apglabāts Rīgā, Meža kapos.
Apraksta autore Ilze Lāce,
Kuldīgas novada muzeja krājuma glabātāja