PAR MUZEJU
Kuldīgas novada muzejs atrodas īpašā vietā – ap 1900. gadu ēka uzbūvēta uz bijušās Livonijas ordeņa pils vaļņa (13. gs.). No balkona austrumu pusē paveras brīnišķīgs skats uz Ventas rumbu un veco ķieģeļu tiltu. Savukārt rietumu pusē var priecāties par rekonstruēto Pilsētas dārzu, kas apliecina, ka tajā vairākus gadsimtus atradusies varenākā un nozīmīgākā celtne Kuldīgā – ordeņa pils. Pēc Livonijas ordeņa sabrukuma tā kļuva par Kurzemes hercogu rezidenci. 1610. gadā šeit dzimis hercogs Jēkabs Ketlers (Jakob Kettler (1610–1682), valdījis no 1642. līdz 1682. gadam).
Muzeja pirmajā stāvā darbojas Apmeklētāju centrs. Mūsu speciālisti palīdzēs padarīt muzeja apmeklējumu par patīkamu un izzinošu piedzīvojumu. Ir padomāts arī par pieejamību – ēkā atrodas pacēlājs, kas atvieglos muzeja apskati cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Otrā stāva ekspozīcija iekārtota kā dzīvoklis – versija par turīga kuldīdznieka dzīvesveidu 20. gadsimta sākumā.
Trešā stāva ekspozīcijā “Kuldīga pirms mums” piedāvājam ieskatu pilsētas vēsturē.
Ik reizi apmeklējot muzeju, Tu redzēsi un uzzināsi ko jaunu. Pie mums Tu vienmēr esi gaidīts.
MŪSU MISIJA
Kuldīgas novada muzeja misija ir vākt, saglabāt, pētīt un popularizēt materiālo un nemateriālo mantojumu, kas raksturo Kuldīgas novadu un tā iedzīvotāju dzīvi no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām Latvijas un pasaules kontekstā, tādējādi veicinot sabiedrības izpratni par Kuldīgas novada vēsturi un tradīcijām un stiprinot Kuldīgas novada iedzīvotāju piederības sajūtu reģionam.
MUZEJA VĒSTURE
Pirmā izstāde ar muzejisku nozīmi Kuldīgā tika organizēta 1899. gada pavasarī rātsnama zālē Baznīcas ielā. Izstādes sarīkošanai tika izveidota speciāla komiteja, kura vērsās pie Kuldīgas un apkārtnes iedzīvotājiem ar lūgumu deponēt izstādīšanai priekšmetus no viņu īpašuma. Bija skatāmi dažādi ieroči, mājturības priekšmeti, drukas darbi un manuskripti, mākslas darbi, piemiņas lietas no skolām un universitātēm, heraldika, zīmogi un zīmoggredzeni, monētas, medaļas, ordeņi un citi retumi.
1935. gada 10. oktobrī pilsētas valde pieņēma lēmumu par muzeja dibināšanu Kuldīgā. Muzeja pārziņa pienākumus uzņēmās pilsētas galva J.Dreimanis, bet par muzeja administratoru iecēla H.Celmiņu. Muzeja vajadzībām tika ierādītas četras telpas O.Kalpaka ielā 1 (tagad Liepājas ielā 37). 1937. gada 11. aprīlī muzejs tika iesvētīts un oficiāli atklāts. Ilgus gadus tas funkcionēja kā vērtīgu priekšmetu glabātava, kurā priekšmeti tika sadalīti pa kolekcijām un pieejami apskatei.
1939. gadā Kuldīgas pilsētas muzejam tika piešķirta ēka Pils ielā 5 jeb Bangertu villa, kas tajā atrodas kopš 1940. gada līdz pat mūsdienām.
Ēka ir apvīta ar leģendām. Populārākais nostāsts ir par villas noskatīšanu Parīzē. 1900. gadā tur notikusi Pasaules izstāde, kurā tā it kā bijusi Krievijas delegācijas administrācijas ēka. Pavisam romantisku auru ēkai piešķir mutvārdu stāsts par kapteini Bangertu no Liepājas, kurš to uzdāvinājis savai iecerētajai. Leģendai par ēkas atvešanu no Parīzes nav pamata, jo līdz šim nav izdevies atrast vēstures avotus, kas to pierāda, turklāt ēkas īpašnieki bijuši Luiss Bangerts, fabrikants no Liepājas, un viņa sieva Fanija Bangerte. Diemžēl par ēkas saimniekiem nekas daudz nav zināms.
Vēstures avoti liecina par to, ka, visticamāk, ēka tika atvesta no Liepājas, taču joprojām tam trūkst drošu pierādījumu. Ēka uzbūvēta ap 1900. gadu, taču precīzs būvniecības gads nav zināms. Paula Maksa Berči (Paul Max Bertschy, 1840–1911) ēkas plāns saglabājies Liepājas muzeja būvprojektu arhīvā. Uz tā nav ne datējuma, ne paraksta, taču Berči radošais rokraksts arhitektūrā ir izteikts. 19. gadsimta 80. gados Liepājā uzceltas vairākas līdzīgas ēkas pēc arhitekta Berči projektiem.
20. gadsimta 40. gadu beigās muzejā tika izveidota vēstures, sociālistiskās celtniecības, Lielā Tēvijas kara (Otrā pasaules kara) un mākslas nodaļa, tika iekārtoti izstāžu stendi par aktuāliem notikumiem. 1945. gadā krājumā bija 5038 eksponāti. 1949. gadā muzejs kļuva par novadpētniecības muzeju. 50. gados sāka strādāt dabas nodaļa, tika veidota ekspozīcija un izstādes par novada dabas objektiem un to aizsardzību, floru un faunu. Paplašinot darbību, muzejs atvēra filiāli Saldū, kas darbojās līdz 60. gadu otrajai pusei. 60. gados muzejā pieauga darbinieku skaits, kā arī notika dažādu ekspozīciju veidošana. Muzeja apsaimniekošanā nonāca Sv. Katrīnas baznīca, kurā tika iekārtota ekspozīcija „Kuldīgas novada arhitektūra 17.–19. gadsimtā”.
Fondu glabātavām izbūvēja Pilssarga namiņu Pils ielā 4 un muzeja saimniecības ēku Pils ielā 5. No 1964. gada to sauca par Kuldīgas novadpētniecības un mākslas muzeju.
Rakstnieka Voldemāra Sauleskalna māja „Sauleskalni” un dārzs muzeja īpašumā nonāca 1973. gadā, tur tika izveidota ekspozīcija, kas veltīta ievērojamiem novada kultūras darbiniekiem. Kopš 1977. gada par tradīciju kļuva kultūras darbinieku salidojums.
20. gadsimta 70. un 80. gadi ir komplekso ekspedīciju laiks Latvijā. Lai papildinātu krājumus, muzeju darbinieki devās kompleksajās ekspedīcijās pa Latvijas laukiem un pilsētām. Arī Kuldīgas muzejs pētīja rajonu, aptverot visu teritoriju un bagātīgi papildinot krājumu. Tika paplašināta etnogrāfisko un sadzīves priekšmetu, arī darbarīku kolekcija.
90. gadu sākumā visā Latvijā notika nozīmīgas pārmaiņas – vairākas arī Kuldīgas muzejā. Tika likvidēta filiāle „Sauleskalnos”, bet Sv. Katrīnas baznīca 1990. gadā tika atdota draudzei. 1999. gadā muzejs izveidoja filiāli – Kāršu muzeju, kurā tika eksponēta Jāņa Mētras spēļu kāršu privātkolekcija. Vēlāk filiāle tika pārveidota par Kāršu istabu, izstāžu zāli.
2002. gadā kuldīdznieki bija to septiņu Latvijas muzeju skaitā, kas piedalījās starptautiskajā akcijā "Muzeju pavasaris". Trīs gadus vēlāk aizsākās starptautiska Eiropas akcija "Muzeju nakts", tajā Kuldīgas novada muzejs piedalās katru gadu.
2010. gadā projekta “Kuldīgas novada muzeja restaurācija un koka arhitektūras amatnieku darbnīcas izveide” īstenošanas laikā tika restaurēta muzeja ēkas fasāde un izveidots Latvijā pirmais koka amatniecības un restaurācijas centrs. Savukārt ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansējumu 2014. gadā īstenots projekts “Vēsturiskās Bangerta villas restaurācija jaunu un inovatīvu muzeja pakalpojumu izveidei”.
Ēkas restaurācijas laikā, balstoties uz iepriekš veikto ēkas arhitektoniski māksliniecisko izpēti, tika atjaunotas tapetes, sienu, griestu un grīdu vēsturiskie krāsojumi, restaurēti koka būvgaldniecības izstrādājumi (durvis, kāpnes) un krāsnis, kā arī izbūvētas jaunas inženierkomunikācijas.
Pirmā stāva telpām uzlabota hidroizolācija, izbūvēts lifts-pacēlājs, rekonstruētas zudušās virtuves kāpnes un durvju vērtnes, kā arī ierīkots panduss, lai cilvēkiem ratiņkrēslā un vecākiem ar bērnu ratiņiem nodrošinātu ērtu piekļuvi muzejam. Ēkas vestibilā iekārtots Apmeklētāju centrs un garderobe. Pirmajā stāvā iekārtotas izstāžu telpas un palīgtelpa personālam, kā arī atjaunotas virtuves kāpnes.
